Mēs paņēmām autobusu no lidostas, lai nevajadzētu izbaudīt garlaicīgo šoseju lavas lauku vidū, kas bija piebāzta ar abos virzienos skraidošām automašīnām. Andrejs bija pret, nez kādu man nesaprotamu iemeslu dēļ. To, ka biļete ir dārga, es vēl kaut kā varu pieņemt (lai gan zaudēt dienu ceļā ir simtreiz sliktāk, ņemot vērā, ka mums visam ceļojumam ir tikai divas nedēļas). Bet doma, ka braukt no lidostas uz pilsētu ir ļoti interesanti, ņemot vērā to, ka valsts iekšienē mūs gaida īsti brīnumi, man nu nekādi nelīp klāt. Tomēr labāk te es savstarpējo pretenziju sarakstu beigšu, citādi visa rakstu sērija pārvērtīsies par gaudošanu un lamāšanos, ko gan negribētos.
Kā atceraties, par katru dienu Īslandē es jums apsolīju pamatīgu vāku un brīnumus. Tā arī bija, taču kaislības karsās pakāpeniski, un pavisam traki viss kļuva nebūt ne uzreiz.
Nesen uzceltā koncertzāle “Harpa” modernisma-vulkāniskajā stilā
Mēs devāmies pa centru meklēt degli, un galvenajā ielā, kuru sauc Laugavegur, iegājām veikalā, kas tirgo tūrisma ekipējumu. Ceļu uz to mums ierādīja pirmais pretimnācējs, bet pirms viņa – arī lidostas autobusa šoferis. Te nu arī gadījās pirmais mazais vāks – deglis šajā modīgajā un ar dārgu aparatūru piebāztajā bodē bija tikai viena modeļa. Deglis vienkārši brīnišķīgs, ar speciālu katliņu ātrai ēdiena uzsildīšanai, viss tāds stilīgs un tehnoloģisks. Viena bēda - cipars tam bija 120 latu. Andrejs uzreiz iekliedzās ne savā balsī: “Es nepirkšu degli par tādu naudu!”, bet es pretī sabļāvu – kur tu, bļin, liksies, pats esi vainīgs, ka pazaudēji degli, bet ēst taču kaut ko vajag, uz aukstiem putraimiem ledusūdenī tālu neaizbrauksi. Vaigā daiļā meitene-pārdevēja uzreiz kļuva mazāk draudzīgi noskaņota, kad es savās labākajās tradīcijās godīgi paziņoju “We cannot afford it”. Par laimi, neskatoties uz to, ka viņas sejas izteiksme skaidri rādīja, ko viņa domā par plukstām, kuri ir pakāsuši degli un nopirkt to nevar, viņai tomēr nebija grūti pateikt, ka ostā ir vēl viens sporta preču veikals. Tas izmēra ziņā ir lielāks, un turp mums noteikti vērts aiziet, tāpēc īslandiešu skaistule ar krustiņu atzīmēja tā atrašanās vietu bezmaksas kartē, vienā no vairākām, ko pārpārēm var dabūt Reikjavīkā.
Pilsētas centrā atrodas dīķis, ko okupējuši milzīgi putni, pilnīgi siekalas satecēja mutē
Interesanti, ka es mēģināju atrast šādu veikalu jau iepriekš Netā, bet kaut kā nesanāca. Tātad: Īslandē gandrīz visi ir gatavi jums palīdzēt (neskatoties uz nordisko raksturu), un visi runā lieliskā angļu valodā. Ja jums nav grūtību komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem, kas runā svešvalodā (man to parasti vispār nav, īpaši, kad esmu tūrista lomā, kā karavīrs mundierī), tad vienkāršāk ir visu jautāt uz vietas, un par pavisam sīkām detaļām neiespringt. Par laimi, pa visu Reikjavīku ir izkaisīti infocentri, valsts – Laugavegur ielas galā, bet privātie – visā tās garumā. Tur nu jums palīdzēs dienesta pienākumu ietvaros, kā man piepalīdzēja nopirkt sapuvušo haizivi – hakarlu. Bet tas bija mūsu ceļojuma beigās, kamēr tagad mēs atrodamies pašā-pašā sākumā.
Kā “Smart”, bet prikolīgāk
Veikalā atradās mums ideāli piemērots deglis – ideāli piemērots, galvenokārt, cenas ziņā, jo pārējie tā parametri bija paši vienkāršākie – bāzes modelis, kā nekā. Cena gan, pēc mūsu mērauklas, nebija nekāda zemā – 30 ls, pie mums tāds, visticamāk, maksā kādas divas reizes lētāk.
Iepirkuši degli, mēs sākām to testēt ceļmalā pie veikala. Pie mums pienāca kārtējais ceļmalā garlaikojošais NPC vecāka gadagājuma vīrišķa personā un, pretēji manām bažām, nesāka mūs pamācīt, ka nevajag dedzināt degļus ceļmalās, bet tieši otrādi, piedāvāja to pārcelt pie viņa uz galda, ko mēs arī izdarījām. Tas bija pirmais īslandietis, ar kuru pārmiju vairāk nekā pāris frāzes, un jau toreiz mani pārsteidza tas, ar kādu mieru un atslābumu viņš komunicēja. Es viņam parādīju mūsu maršrutu, kas ar marķieri bija uzzīmēts uz papīra kartes, kas šim mērķim ļoti labi der, nekā noderīga gan neuzzināju, izņemot to, ka šur un tur ir “ļoti skaisti”, te viņš tikko makšķerējis, bet re kur tur F225 ceļš pašlaik ir labs, tikai “bumpy”.
Jāsaka, ka Īslandē ceļi ļoti maina savu stāvokli tūrisma sezonas laikā, kas parasti ilgst vien pāris-trīs vasaras mēnešus. Tikai dažās vietās, kur ir siltāks, mazliet ilgāk, no vēlā pavasara līdz agram rudenim. Vispār apjautāties par savu maršrutu zinošiem cilvēkiem, tas ir, hārdkora tūristiem vai kempingu uzraugiem, ir ļoti noderīgi – var izvairīties no visāda vāka, ko mēs dabūjām atstrēbt pēc pilnas programmas. Protams, nav slikti apjautāties arī par laikapstākļiem.
Pa ceļam no pilsētas mēs iebraucām centrālajā laukumā, ēst gribējās jau baigi. Panks pēc sava paraduma skraidīja no vienas iestādes uz otru, meklējot, kur ir labāks dizains, un nespēja izlemt, bet es bez liekām pretenzijām nopirku zemūdenes tipa sendviču aizdomīga paskata kioskā ar nosaukumu Hlölla bátar. Samaksāju es par to baisos 5 latus un 70 santīmus, tas ir, 11 dolārus.
Iekodu tajā ar zobiem – un apstulbu, tik nenormāli garšīgi. Vislabākais fastfūds, ko esmu
dzīvē ēdis.
